Endomīts: "Spēcīgas mēnešreižu sāpes ir norma"

Endomarta 2024 ievadā runājām par vēsturiski veidojušos attieksmi pret sievietes veselību un to, kā daļa sabiedrības (tai skaitā mediķu) turpina kultivēt novecojušas un nepatiesas idejas un pieņēmumus arī mūsdienās. Nekur endometriozes sakarā tas nav tik labi novērojams, kā saskaroties ar, iespējams, visbiežāk dzirdēto mītu – “mēnešreizēm taču ir jāsāp!” Jā, mēnešreizes parasti nav cikla komfortablākais laiks, taču sāpes, kas traucē normālu ikdienas dzīvi (iešana uz skolu/darbu, piedalīšanās ikdienas aktivitātēs, fiziskās kustībās) pavisam noteikti nav tas, ko varam saukt par normu.

Cita starpā bieži dzirdētas dažādas šī mīta variācijas. “Mums visām sāp, arī man” (ārstes-ginekoloģes citāts), “tā ir daļa no sievietes būtības”, “tev vienkārši ir smagākas mēnešreizes kā citām”, “tev ir zems sāpju slieksnis”, “vai tu neesi iztēlojusies lielākas sāpes kā tev patiesībā ir?”, “ar tevi viss ir kārtībā – tās sāpes ir tikai tavā galvā” – šādi un līdzīgi komentāri ir lasāmi gan LEnB 2023. gadā veiktajā pacienšu aptaujā, gan diskusiju grupā Endometrioze Latvija.

Rezultātā, dzirdot līdzīgas atbildes atkal un atkal, it īpaši, ja tas nāk no mediķa vai citas autoritātes personas, sieviete vai pusaudze mēdz pieņemt, ka šāda pašsajūta tiešām ir norma, ar ko jāiemācās sadzīvot. Vai – vēl ļaunāk – sāk meklēt iemeslus savā rīcībā vai uzvedībā, kas patiešām var novest gan pie depresijas, gan pazeminātas spējas panest sāpes. Zināms stoicisms, protams, noder ikvienam, kas sadzīvo ar hronisku slimību, taču patiesība ir tāda, ka sāpes, kas traucē ikdienas dzīvi, būtu jāizmeklē tik ilgi, kamēr atrodam atbildi.

Jau minētais “vēsturiskais mantojums”, kas sievieti un viņas veselību gadsimtu laikā nostādījis mazvērtīgākā pozīcijā, noreducējot tikai uz reproduktīvo funkciju, neapstrīdami ietekmējis arī šī mīta rašanos un noturību. No psiholoģijas zinām tādu terminu kā “gazlaitings” (angliski – gaslighting). Tas ir emocionālās vardarbības veids, kam raksturīga upura vainošana, emociju vai faktu noliegšana, manipulēšana ar tiem un likšana upurim apšaubīt pašam sevi. Endometriozes u.c. hronisku slimību kontekstā pēdējos gados nostiprinājies arī termins “medicīniskais gazlaitings” (medical gaslighting) – ideja tā pati, taču “upura” lomā šoreiz endometriozes paciente palīdzības meklējumos. Tādas atbildes kā “viss ir tavā galvā” vai “tā ir normāla sievietes dzīves sastāvdaļa” ir precīzs piemērs tam, kādēļ lielai daļai paiet gadi līdz tiek noteikta pareiza diagnoze un vēl ilgāk – līdz atrasts ārsts, kurš ir pieredzējis pierādījumos balstītā endometriozes ārstēšanā (gan visā pasaulē, gan Latvijā šādu speciālistu ir ļoti maz). Turklāt – kas ne mazāk svarīgi – pacientēm šāda pieredze ir emocionāli traumatiska un vērsta uz regresu veselības veicināšanā.

Kā tas nākas, ka ar sāpju normalizēšanu mēdz nodarboties pat ārsti? Ņemot vērā to, ka endometriozes simptomi kaut kādā mērā ir saistāmi ar menstruālo ciklu un tā izpausmēm, kura laikā zināmas sāpes ir sagaidāmas, ir speciālisti, kas labprāt normalizē sāpes kā daļu no sievietes esības. Taču vai ar šādu loģiku skatoties, nebūtu jāpieņem, ka visām sievietēm ir endometrioze (tāpat kā normālās sāpes radošais normālais menstruālais cikls)? Likumsakarīgi – speciālisti, kas normalizē sāpes un ignorē pacienšu sūdzības, tādā veidā aktīvi veicina vienu no lielākajām endometriozes aprūpes problēmām – pareizās diagnozes aizkavēšanu. Jo labākajā gadījumā paciente pēc šādas atbildes meklēs otra (un nereti trešā, ceturtā, utt.) ārsta viedokli. Sliktākajā – ierausies sevī un turpinās ciest, nesot sev līdzi postošas fiziskās un garīgās veselības, dzīves kvalitātes, finansiālas un sociālas sekas.

Patiesībā sāpes būtu jāuztver ne vairāk vai mazāk nopietni kā jebkurš cits endometriozes simptoms. Jo – lai gan to mēdzam uzskatīt par klasisku endometriozes pazīmi (un lielajam vairumam pacienšu tik tiešām arī ir viena vai cita veida endometriozes izraistītas sāpes) – pēc tām vien nav iespējams droši pateikt, kādā apmērā, kurā vietā un vai vispār endometrioze ķermenī atrodama. Nereti sievietēm ar dziļu, infiltrējošu endometriozi (agrāk kategorizētu kā 3. un 4. smaguma pakāpe) sāpes ir mazāk izteiktas, kamēr sievietēm ar virspusējiem endometriozes perēkļiem tās var būt mokošas. Arī sāpju ilgums un regularitāte endometriozes gadījumā ir dažāda – tikai mēnešreižu laikā vai visa cikla gaurmā, katru dienu vai retu reizi, bez acīmredzama cēloņa vai konrēta iemesla provocētas. Tāpat zinām, ka endometrioze ļoti bieži rada sāpes arī ārpus iegurņa – kas pats par sevi ir arguments tam, kāpēc endometrioze nav “tikai spēcīgas mēnešreizes”. Protams, nedrīkstam aizmirst, ka sāpes kā tādas – arī neatkarīgi no endometriozes un saistībā ar citām iespējamām blakusdiagnozēm – ir ļoti subjektīva un individuāla pieredze, kā dēļ vien apgalvojums par tām kā normālu parādību ir absurds.

Vēl kāds veselības aprūpē lietots termins ir “pieredzes eksperts” (angliski – expert-by-experience), kas raksturo tādus pacientus, kam visbiežāk hroniskas slimības rezultātā ir tik ievērojama uzkrātā pieredze un zināšanas, ka tos varam uzskatīt par savas diagnozes ekspertiem. Šī pieredze diemžēl visbiežāk rodas nepārtrauktas cīņas rezultātā, mēģinot pārliecināt apkārtējos par savas pieredzes pamatotību un izglītot tur, kur citu zināšanas ir nepietiekamas. Visā pasaulē strauji augošā endometriozes pacientu aizstāvības kustība un tās aktīvisti ir liecība tam, ka pacientes-endometriozes “pieredzes ekspertes” joprojām cīnās par savām tiesībām tikt sadzirdētām un izpratnes veicināšanu, kā arī mudina runāt atklāti par to, kas ir – un kas nav – “normāli” sievietes veselībā.

Endomīts: “Spēcīgas mēnešreižu sāpes ir norma”

Katrām sāpēm ir iemesls – it īpaši tādām, kas ietekmē dzīves kvalitāti – un tas būtu jāizpēta.

--------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Atsauces

Bullo, S. (2020). “I feel like I’m being stabbed by a thousand tiny men”: The challenges of communicating endometriosis pain. Health (London, England: 1997), 24(5), 476–492. https://doi.org/10.1177/1363459318817943

Hearn, J. H., Bryson, K., Barsauskaite, L., & Bullo, S. (2024). A com-B and theoretical domains framework mapping of the barriers and facilitators to effective communication and help-seeking among people with, or seeking a diagnosis of, endometriosis. Journal of Health Communication, 29(3), 174–186. https://doi.org/10.1080/10810730.2023.2299003

Helosvuori, E., & Oikkonen, V. (2023). Sensing pain: Embodied knowledge in endometriosis.

Hudson N. (2021). The missed disease? Endometriosis as an example of 'undone science'. Reproductive biomedicine & society online, 14, 20–27. https://doi-org.libproxy.tuni.fi/10.1016/j.rbms.2021.07.003

Lindgren, S., & Richardson, L. (2023). Endometriosis pain and epistemic community: Mapping discourses in online discussions among sufferers. Social Science & Medicine (1982), 326, 115889–115889. https://doi.org/10.1016/j.socscimed.2023.115889

Morotti, M., Vincent, K., & Becker, C. M. (2017). Mechanisms of pain in endometriosis. European Journal of Obstetrics & Gynecology and Reproductive Biology, 209, 8–13. ttps://doi.org/10.1016/j.ejogrb.2016.07.497

Walkden, S. M. (2023). “So It’s Like a Painful Period?” Living with Endometriosis: My Journey. Health Communication, 1–5. https://doi.org/10.1080/10410236.2023.2296189

Yosef, A., Allaire, C., Williams, C., Ahmed, A. G., Al-Hussaini, T., Abdellah, M. S., Wong, F., Lisonkova, S., & Yong, P. J. (2016). Multifactorial contributors to the severity of chronic pelvic pain in women. American journal of obstetrics and gynecology, 215(6), 760.e1–760.e14. https://doi.org/10.1016/j.ajog.2016.07.023